Viss tas no­tika tik ātri, ka filozofs tikko spēja atjēgties un satvēra abām rokām sevi pie ceļiem, gribēdams noturēt kājas, bet tās, vi­ņam par lielu izbrīnu, cilājās pret viņa gribu un lēca ātrāk nekā čerkesu rikšotājs. Kad viņi jau bija garām mājām un viņu priekšā pavērās līdzena ieleja, bet gar malām stiepās melns kā ogle mežs, tikai tad viņš sacīja sevī: «Ehe, tā jau ir ragana!»

Apgāsts meness sirpis spīdēja debesīs. Rāms pusnakts mir­dzums kā caurspīdīga sega viegli klājās un kūpēja pār zemi. Meži, pļavas, debesis, ielejas — viss šķita guļam it kā atvēr­tām acīm; vējš, kaut jel reizi tas būtu kur iešalcies; nakts svaigumā bija kaut kas mitri silts, koku un krūmu ēnas krita kā komētas asiem ķīļiem pār stāvo līdzenumu: tāda bija nakts, kad filozofs Choma Bruts auļoja ar neizprotamo jāt­nieku mugurā. Viņš juta kaut kādas mokošas, nepatīkamas un reizē saldas jūtas, kas pāršalca viņa sirdi. Viņš nolieca galvu lejup un redzēja, ka zāle, kas bija viņam gandrīz zem kājām, likās, auga dziļi un tālu un ka virs tās bija kā kalna strauts dzidrs ūdens, un zāle izskatījās kā kaut kādas gaišas, līdz pašam dziļumam caurspīdīgas jūras dibens; vismaz viņš skaidri redzēja, kā viņš tur atspoguļojās kopā ar mugurā sē­došo veceni. Viņš redzēja, kā mēness vietā tur spīdēja kaut kāda saule; viņš dzirdēja, kā gaiši zilie pulkstenīši, noliekdami sa­vas galviņas, zvanīja; viņš redzēja; kā no niedrāja izpeldēja nāra, pazibēja mugura un kāja, apaļa, vingra, visa radīta no mirdzuma un šalkām.