«Kas ir, vecmāmiņ, ko tev vajaga?» sacīja filozofs.
Bet vecene gāja taisni uz viņu ar izstieptām rokām.
«Ehe, he!» nodomāja filozofs. «Bet nekā, balodīt, par vecu!»
Viņš pavirzījās mazliet tālāk, bet vecene bez ceremonijām atkal piegāja pie viņa.
«Klausies, vecmāmiņ!» sacīja filozofs, «tagad gavēnis, un es esmu tāds cilvēks, ka ir par tūkstoti zelta negribēšu apgrēkoties.»
Bet vecene plātīja rokas un tvarstīja viņu, nesacīdama ne vārda. Filozofam kļuva baigi, it sevišķi, kad viņš ievēroja, ka viņas acīs pazibēja kaut kāds neparasts mirdzums. «Vecmāmiņ, ko tu dari? Ej projām, ej projām ar dievu!» iesaucās viņš.
Bet vecene nerunāja ne vārda un tvarstīja viņu rokām.
Viņš pietrūkās kājās ar nodomu bēgt; bet vecene iestājās durvīs, ieurbās viņā zibošām acīm un sāka no jauna tam tuvoties.
Filozofs gribēja to atgrūst ar rokām, bet izbrīnījies ievēroja, ka viņa rokas nespēj pacelties, kājas nekustējās; un viņš šausmās manīja, ka pat balss neskanēja no viņa mutes: vārdi kustējās uz lūpām bez skaņas. Viņš dzirdēja tikai, kā sita viņa sirds; viņš redzēja, kā vecene pienāca pie viņa, salika viņam rokas, nolieca viņam galvu, uzlēca ātri kā kaķis viņam uz muguras, iesita viņam ar slotu pa sāniem, un viņš, palēkdamies kā jājamais zirgs, nesa viņu savos plecos.