Piats svinīgākais notikums semināram bija — brīvdienas: laiks no jūnija mēneša, kad parasti buršu atlaida mājās. Tad viss lielceļš piebira ar gramatiķiem, filozofiem un dievvārdniekiem. Kam nebija savas pajumtes, tas devās pie kāda no draugiem. Filozofi un dievvārdnieki devās kondīcijas, tas ir — uzņēmās mācīt vai sagatavot pārtikušu ļaužu bērnus un saņēma par to gadā jaunus zābakus, bet dažkārt arī svārkus. Visa šī varza staigāja kopā veseliem bariem, vārīja sev biezputru un pārnakšņoja laukā. Katrs stiepa sev līdzi maisu, kurā atradās viens krekls un pāris kājautu. Dievvārdnieki bija sevišķi taupīgi un akurati: lai nenovalkātu zābakus, viņi novilka tos, uzkāra uz nūjām un nesa pār pleciem, sevišķi, kad bija dubļi: tad viņi, uzlocījuši bikses līdz ceļiem, bezbailīgi šļakstināja ar savām kājām peļķes. Līdzko viņi pamanīja tālumā mājas, tūdaļ nogriezās no lielceļa un, tuvodamies mājai, kas izbūvēta kārtīgāk par citām, nostājās logu priekšā rindā un pilnu muti uzsāka dziedāt kantu. Mājas īpašnieks, kaut kāds vecs ciema kazaks, ilgi viņos klausījās, atspiedies uz abām rokām, pēc tam rūgti raudāja un sacīja, griezdamies pie savas sievas: «Sieviņ! tas, ko skolēni dzied, droši vien ir kas ļoti prātīgs; iznes viņiem speķi un kaut ko tādu, kas mums ir.» Un vesela bļoda vareņiku sabira maisā.