Prāvs speķa gabals, daži klaipiņi maizes, un dažreiz pat sasieta vista novietojās kopā. Šādiem krājumiem stiprinājušies, gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdnieki atkal turpināja ceļu. Bet, jo tālāk gāja viņi, jo vairāk saruka viņu bars. Gandrīz visi izklīda pa mājām, un palika tie, kuru vecāku lizdas bija tālāk par citiem.

Kādreiz līdzīga klejojuma laikā trīs bursaki nogriezās no lielā ceļa sānis ar nodomu pirmajās mājās apgādāties ar pār­tiku, jo maiss viņiem bija jau sen tukšs. Tie bija: dievvārd- nieks Chaļava, filozofs Choma Bruts un retoriķis Tiberijs Gorobecs. Dievvārdnieks bija noaudzis, plecīgs vīrs, un vi­ņam bija ārkārtīgi savāds tikums: visu, kas pagadījās viņa tuvumā, viņš katrā ziņā nozaga. Citā reizē viņa raksturs bija ārkārtīgi drūms, un, kad viņš piedzērās, tad paslēpās nezālēs, un seminaram bija lielas pūles viņu tur sameklēt. Filozofs Choma Bruts bija jautras dabas, ļoti mīlēja gulšņāt un smē­ķēt pīpi; bet, ja viņš dzēra, tad katrā ziņā salīga muzikantus un dejoja trepaku. Viņš bieži garšoja rupjos zirņus, bet pil­nīgā filozofiskā vienaldzībā, sacīdams, ka kam jānotiek, no tā neizbēgsi.