Dievvārdnieks klusēja, paraudzījās visapkārt, pēc tam atkal paņēma mutē savu pīpi, un visi turpināja ceļu.
«Nudien!» sacīja atkal filozofs apstādamies, «ne velna neredz.»
«Bet varbūt tālāk gadīsies kādas mājas,» sacīja dievvārdnieks, neizlaizdams pīpi. Bet pa to laiku jau satumsa nakts, un diezgan tumša nakts. Nelieli mākoņi pastiprināja tumsu, un, spriežot pēc visām pazīmēm, nevarēja gaidīt ne zvaigžņu, ne mēness. Bursaki ievēroja, ka viņi nomaldījušies un sen vairs neiet pa ceļu.
Filozofs, pataustījis ar kājām uz visām pusēm, sacīja beidzot strupi: «Un kur tad ceļš?» Dievvārdnieks klusēja brīdi un domīgi sacīja: «Jā, nakts ir tumša.» Retoriķis nogaja sānis un pūlējās rāpus uztaustīt ceļu, bet viņa rokas salūkoja tikai lapsu alas. Visur bija vienīgi stepe, pa ko, likās, nekad neviens nebrauca. Ceļinieki vēl centās paiet mazliet uz priekšu, bet visur bija tā pati mežonīgā apkārtne. Filozofs mēģināja sasaukties, bet viņa balss pilnīgi nosmaka pamalēs un neatrada nekādas atbildes. Mazliet vēlāk bija dzirdami tikai nelieli trokšņi, līdzīgi vilku gaudošanai.
«Redzi nu! ko lai dara?» teica filozofs.
«Nu ko? palikt un pārgulēt uz lauka!» sasijā dievvārdnieks un bāza roku kabatā sadabūt uguni un aizsmēķēt no jauna savu pīpi. Bet filozofs negribēja tam piekrist: viņam arvien bija paradums iekniedēt naktij puspudīgu maizes gabalu un mārciņas četras speķa, un viņš šoreiz sajuta savā vēderā kaut kādu nepanesamu vientulību. Turklāt, neraugoties uz savu jautro dabu, filozofs mazliet baidījās no vilkiem.