«Nē, Chaļava, nevar,» sacīja viņš. «Kā nu tā, bez kāda stiprinājuma izstiepsies un gulēsi kā kāds suns? Pamēģināsim vēl: varbūt uzmaldīsimies uz kādu māju, un kaut vai glāzīti degvīna izdosies iedzert uz nakti.»

Pie vārda degvīns dievvārdnieks nospļāvās sānis un pie­bilda: «Tas jau skaidrs, ka uz lauka nav ko palikt.» Bursaki devās uz priekšu, un viņiem par lielu prieku izklausījās, it kā tālumā rietu suņi. Ieklausījušies, no kuras puses, viņi devās uz priekšu možāki un, mazliet pagājuši, ieraudzīja ugun­tiņu. «Mājas! Nudien, mājas!» sacīja filozofs. Pieņēmums viņus nepievīla: pēc kāda laika viņi tiešām ieraudzīja nelie­las mājas, kas sastāvēja tikai no divi ēkām, kas atradās vienā un tai pašā sētā. Logos dega uguns; aiz žoga rēgojās kāds desmits plūmju koku. Ielūkojušies pa šķirbainajiem dēļu vārtiem, bursaki ieraudzīja pagalmu, kas bija piebraukts čumaku vezumiem. Sur tur šai brīdī iemirdzējās debesīs zvaigznes.

«Nu tad pielūkojiet, brālīši, neatlaisties! Lai maksā ko maksādams, bet naktsmājas jādabū!»

Trīs mācītie vīri draudzīgi sita pa vārtiem un sauca: «Atver!»

Durvis vienā būdā iečīkstējās, un pēc mirkļa bursaki ierau­dzīja savā priekšā veceni plikādas kažokā.