— Protams.
— Tātad de Lavaljēras jaunkundze kalpo par aizsegu princesei. Izmantojiet šo situāciju. Ievainotā patmīlība atvieglos uzvaru; karaja un princeses noslēpumi būs mazulītes rokās. Vai jūs saprotat, kā gudrs cilvēks var izmantot noslēpumus?
— Bet kā lai viņai tuvojas?
— Un jūs to jautājat man? — Aramiss noprasīja.
— Jautāju, jo man nav laika ar viņu noņemties.
— Viņa ir nabadzīga un kautrīga, jūs viņai sagādāsiet drošu stāvokli. Vai nu viņa būs karaja favorīte> vai viņa noslēpumu glabātāja, tik un tā viņa būs jums uzticama.
— Labi, — Fukē piekrita. — Ko tad mēs darīsim, lai iepatiktos viņai?
— Bet ko jūs darījāt, kad gribējāt patikt kādai sievietei, superinten- danta kungs?
— Rakstīju. Atzinos mīlestībā. Piedāvāju savus pakalpojumus un pa- rakstījos: Fukē.
— Un neviena nepretojās?
^ — Tikai viena, — Fukē atteica. — Taču pirms četrām dienām arī viņa padevās, tāpat kā visas pārējās.
— Vai jūs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu dažus vārdus? — sniegdams Fukē spalvu, Aramiss apvaicājās.
Fukē to paņēma.
— Diktējiet, — viņš skubināja. — Mana galva tā aizņemta ar citām lietām, ka es nespēju uzrakstīt ne pāris rindiņas.
— Lai notiek, — Aramiss piekrita. — Rakstiet.
Viņš sāka diktēt:
„Kundze, es jūs redzēju, un jūs nejutīsieties pārsteigta, uzzinot, ka uzskatu jūs par skaistuli.