—   Hm!

—    Tādā gadījumā mēs varam padomāt par to, ko es vakar jums teicu par mazulīti, — Aramiss teica ar sev piemītošo konsekvenci.

—   Par kādu mazulīti?

—   De Lavaljēru.

—   Ak, jā!

—   Vai jūs neatbaida iespēja paflirtēt ar viņu?

—   Ir tikai viens traucēklis.

—   Kāds?

—   Mana sirds pieder citai, un es pret šo meiteni neko nejūtu.

—   Tas ir briesmīgi, ja sirds aizņemta tādā laikā, kad tik ļoti ne­pieciešama galva.

—  Jums taisnība. Tomēr ņemiet vērā, ka pietika ar vienu jūsu vārdu, lai es visu pamestu. Atgriezīsimies tomēr pie mazās. Kāds, pēc jūsu do­mām, būs labums, ja es viņai pievērsīšos?

—   Ziniet, runā, ka par viņu sācis interesēties karalis.

—   Un jūs domājat, ka tā nav taisnība? Jūs taču visu zināt.

—   Es zinu, ka karalis ir pēkšņi mainījies; vēl aizvakar viņš kvēloja mīlestībā pret princesi, pirms dažām dienām princis par to žēlojās mātei, starp abiem laulātajiem valdīja nesaprašanās, un skanēja mātes pārme­tumi.

—   Kā jūs to visu zināt?

—   Zinu pilnīgi noteikti.

—   Un ko no tā var secināt?

—  To, ka pēc šīs nesaprašanās un pārmetumiem karalis pārstāja ru­nāt ar viņas augstību.

—   Un pēc tam?

—   Pēc tam viņš pievērsās de Lavaljērai. Jaunā de Lavaljēras jaun­kundze ir princeses galma dāma. Vai jūs zināt, ko sauc par mīlestības aizsegu?