— Gan jau lūgs, varat būt mierīgs!
— Vēl vairāk: es domāju, ka viņš runās ar mani par svētkiem Vo.
— Nu un?
— Viņš par tiem pat neieminējās.
— Gan jau ieminēsies.
— Dārgais d'Erblē, jūs uzskatāt karali par ļoti cietsirdīgu.
— Ne jau viņu.
— Viņš ir jauns un tātad labsirdīgs.
— Viņš ir jauns, tātad vājš un pakļauts kaislībām; un Kolbēra kungs tur savās netīrajās ķetnās gan viņa vājības, gan kaislības.
— Redziet nu, jūs no viņa baidāties.
— Es to nenoliedzu.
— Tādā gadījumā es esmu pagalam.
— Kā tā?
— Es varēju ietekmēt karali tikai pateicoties naudai.
— Nu un?
— Es esmu izputināts.
— Nekā!
— Kā? Vai tad jūs pārzināt manas lietas labāk par mani pašu?
— Varbūt.
— Ja nu viņš no manis pieprasīs šos svētkus?
— Jūs tos sarīkosiet.
— Bet nauda?
— Vai tad jums tās kādreiz ir trūcis?
— Ak, ja jūs tikai zinātu, par kādu cenu es sameklēju pēdējo naudu!
— Nākamā jums nesagādās nekādas pūles.
— Kas tad man to iedos?
— Es.
— Jūs iedosiet man sešus miljonus?… Ko jūs sakāt… sešus miljonus?
— Ja vajadzēs, tad kaut vai desmit.
— Paklausieties, dārgais d'Erblē, — Fukē izteica, — jūsu pašpārliecinātība mani biedē vairāk nekā karaļa dusmas.