— Nieki!
— Kas jūs tāds esat?
— Šķiet, ka jūs mani pazīstat.
— Es maldos attiecībā uz jums; ko jūs vēlaties?
— Es vēlos redzēt Francijas tronī cilvēku, kurš būtu padevīgs Fukē kungam, un lai Fukē kungs savukārt būtu uzticīgs man.
— O, — Fukē iesaucās, spiezdams Aramisa roku. — Kas attiecas uz manu uzticību, tā pilnībā pieder jums, bet jūs velti lolojat ilūzijas par pārējo, dārgais d'Erblē.
— Par ko?
— Karalis nekad nebūs man padevīgs.
— Man šķiet, es neteicu, ka karalis būs jums padevīgs.
— Gluži otrādi, jūs tikko to teicāt.
— Es neteicu, ka pašreizējais karalis, bet gan karalis vispār.
— Vai tas nav viens un tas pats?
— Nē, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
— Nesaprotu.
— Tūlīt sapratīsiet. Pieņemsim, ka mūsu karalis nav Ludviķis XIV.
— Nav Ludviķis XIV?
— Jā, bet cilvēks, kas ir pilnīgi atkarīgs no jums.
— Tas ir neticami.
— Un viņam pat jāpateicas jums par troni.
— Jūs esat traks! Francijas tronī var būt vienīgi Ludviķis XIV; es nezinu nevienu, kas varētu viņu nomainīt.
— Turpretim es zinu.
— Ja nu vienīgi princis, karaļa brālis, — Fukē teica, nemierīgi vērodams Aramisu. — Bet princis…
— Nē, tas nav princis.
— Vai tad jūs iedomājaties, ka princis, kas nav no karaļa dzimtas, — vai jūs gribat, lai princis, kam nav nekādu tiesību…