—   Manam uzticamajam kalpam, kā jau es jums teicu.

—   Vai viņš atnesa atbildi?

—   Es vēl neesmu viņu saticis; droši vien mazā vai nu dežūrēja pie princeses, vai ģērbās un lika viņam pagaidīt. Vajadzēja braukt, un mēs izbraucām. Tāpēc es nezinu, kas tur noticis.

—   Vai jūs satikāt karali pirms izbraukuma? -

—   Jā.

—   Kāds viņš jums likās?

—   Nevainojams vai arī bezgodis, atkarībā no tā, vai viņš teica taisnī­bu vai liekuļoja.

—   Bet svētki?

—   Notiks pēc mēneša.

—   Vai viņš pats pieteicās?

—   Un pie tam tik neatlaidīgi, ka es tur jūtu Kolbēra pirkstu.

—   Es arī tā domāju.

—   Vai nakts neizgaisināja jūsu ilūzijas?

—   Kādas ilūzijas?

—   Par palīdzību, ko jūs šai gadījumā varat man sniegt.

—   Nē, es visu nakti rakstīju, un visi rīkojumi ir doti.

—   Svētki man izmaksās vairākus miljonus, neaizmirstiet.

—   Es iedošu sešus… Katram gadījumam tomēr sameklējiet vēl divus vai trīs.

—   Jūs esat brīnumdaris, dārgais d'Erblē!

Aramiss pasmīnēja.

—  Ja jau jūs svaidāties ar miljoniem, — Fukē balss vēl skanēja maz­liet satraukti, — tad kāpēc pirms dažām dienām jūs neiedevāt Bezmo piecdesmit tūkstošus franku?

—   Tāpēc, ka pirms dažām dienām es biju nabags kā Ijabs.

—   Bet šodien?

—   Šodien es esmu bagātāks par karali.