Šī iemsla dēļ pastaiga turpinājās; daži tomēr laiku pa laikam pacēla acis pret debesīm.
Bailīgākie pastaigājās ekipāžu tuvumā, kurās viņi cerēja rast patvērumu, ja sāktos negaiss.
Lielākā daļa tomēr, redzēdama, ka karalis kopā ar Lavaljēru drosmīgi ieiet mežā, sekoja karalim.
To pamanījis, karalis paņēma Lavaljēru zem rokas un aizvilka pa sāņus taciņu, kur vairs neviens neuzdrošinājās sekot.
IV
Lietus
Uz to pašu pusi, kurp devās karalis un Lavaljēra, tikai ne pa celiņu, bet tieši caur mežu soļoja divi cilvēki, kuri nepievērsa nekādu uzmanību tumšajiem mākoņiem.
Viņi gāja, galvas nodūruši, it kā domādami kaut ko ļoti nopietnu.
Abi nepamanīja ne de Gišu, ne princesi, ne karali, ne Lavaljēru.
Pēkšņi noplaiksnīja zibens un tālumā atskanēja dobjš pērkona grāviens.
— Ā, — viens no ceļabiedriem noteica, paceldams galvu, — sākas negaiss, vai neatgriezīsimies karietē, dārgais d'Erblē?
Aramiss pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja negaisa mākoni.
— O, — viņš noteica, — nav ko steigties! — Tad, turpinādams iesākto sarunu, piebilda: — Tātad jūs domājat, ka vakardienas vēstule jau sasniegusi adresātu?
— Es esmu pārliecināts par to.
— Kam jūs uzdevāt to nogādāt?