īsti laucinieciskā atklātībā ziņkārīgie neslēpa savu nicinājumu par tik niecīgu medījumu, un, apsprieduši trūkumus, kādi piemīt medībām vecumā, atgriezās pie savām darīšanām.
Tikai viens no viņiem — labi noaudzis, jautrs puisis sārtiem vaigiem — apvaicājās, kādēļ gan viņa augstība tā vietā, lai labi pavadītu laiku, pateicoties saviem milzīgajiem ienākumiem, apmierinās ar tik nožēlojamu izklaidēšanos.
Viņam atbildēja:
— Vai tad tu nezini, ka viņa augstības parastā izklaidēšanās ir gar- laikošanās?
Jautrais puisis paraustīja plecus tā, ka šis žests skaidri apliecināja: „Tādā gadījumā es labāk esmu tirgotājs, nevis princis."
Katrs atgriezās pie sava darba.
Pa to laiku viņa augstība turpināja savu ceļu ar tik domīgu un tai pašā laikā dižmanīgu izskatu, ka skatītāji, ja tādi atrastos, būtu pārsteigti; taču Bluā iedzīvotāji nevarēja piedot hercogam, ka viņš izvēlējies viņu jautro pilsētu, lai tajā netraucēts garlaikotos. Ieraudzījuši garlaikoto princi, viņi parasti žāvādamies novērsās vai aizgāja tālāk no logiem istabas dziļumā, it kā vēlēdamies izvairīties no šīs garenās, bālās sejas, miegaino acu un gurdenās gaitas iemidzinošā iespaida. Tā nu godājamais princis varēja būt gandrīz pilnīgi drošs, ja viņš sadomātu pastaigāties, uz ielas viņš nevienu nesatiktu.