Protams, ka no Bluā iedzīvotāju puses tā bija noziedzīga nevērība: viņa augstība bija Francijas pirmais augstmanis tūlīt pēc karaļa, bet varbūt arī pirms viņa.
Patiešām, ja jau patlaban valdošajam Ludviķim XIV bija tā laime piedzimt par Ludviķa XIII dēlu, tad viņa augstībai bija tas gods būt Indriķa IV dēlam.
Tātad Bluā iedzīvotājiem vajadzēja būt lepniem par godu, ko Or- leānas hercogs * parādījis viņu pilsētai, apmezdamies senajā Bluā pilī kopā ar savu galmu.
Taču liktenis bija lēmis, ka šim augstdzimušajam princim nekad neizdevās izraisīt pūļa uzmanību vai izbrīnu. Laikam ritot, viņš pie tā pierada. Varbūt tieši tā var izskaidrot viņa vienaldzīgo un garlaikoto izskatu. Agrāk viņš bija ļoti aizņemts. Nāvessodi kādam ducim viņa labāko draugu
Žans Batists Gastons, Orleānas hercogs (1608 — 1660) — Ludviķim XIII brālis. Organizēja sazvērestības pret kardinālu Rišeljē. Pēc tam, kad viena no tām tika atklāta, viņš nodeva savus atbalstītājus — marķīzu de Šalē, Senmaru, de Tū, maršalu Mon- moransī un citus, un viņi gāja bojā uz ešafota. Par piedalīšanos Frondā (1648 — 1653), kas bija aristokrātijas sacelšanās pret galmu j un Ludviķa XIV pirmā ministra kardināla Mazarīni piekopto absolūtisma politiku, Orleānas hercogs tika izsūtīts uz Bluā.
sagādāja viņam diezgan lielu noņemšanos. Bet, kopš Mazarini bija ministrijā, sodi vairs nenotika, viņa augstībai zuda nodarbošanās, un tas iespaidoja viņa garastāvokli.