—  Kā! Marija Mančīni arī atstās galmu? — jautāja hercogs, kura piesardzīgums nedaudz mazinājās.

—   Pirmām kārtām Marija Mančīni, — Rauls atturīgi atbildēja.

Hercoga bālajā sejā pavīdēja viegls smaids, liecinādams par agrāko

samudžināto intrigu pieredzi.

—   Pateicos jums, vikont de Braželon, — viņš sacīja. — Iespējams, jūs nevēlēsieties izpildīt vēl vienu manu rīkojumu — paziņot princim, ka viņa sūtnis man ļoti iepatikās; bet to es viņam pateikšu pats.

Rauls palocījās, pateikdamies par glaimojošo atsauksmi.

Hercogs deva zīmi sievai, un viņa pašķindināja zvanu. Tūdaļ ienāca Sanremī, un istabu piepildīja cilvēki.

—  Kungi, — iesāka hercogs, — viņa majestāte parādījis man godu, vēlēdamies pavadīt dienu Bluā; ceru, ka karalim, manam brāļadēlam, ne­būs jānožēlo manam namam parādītā žēlastība.

—  Lai dzīvo karalis! — nevaldāmā sajūsmā iesaucās visi klātesošie un vispirms pats Sanremī.

Hercogs grūtsirdīgi nolieca galvu. Visu mūžu viņam bijis jāklausās, pareizāk sakot, jāpacieš šie saucieni. Viņš bija nomierinājies, jo jau sen nebija tos dzirdējis; un, lūk, jaunais karalis, dzīvs un vēl spožāks kā ie­priekšējais, nostājās viņa priekšā kā rūgts izsmiekls.