— Nekas nevarētu būt patīkamāk, — bilda hercogiene, kas lasīšanas laikā vairākkārt bija apmainījusies ar vīru skatieniem. — Te ieradīsies karalis! — viņa piebilda mazliet skaļāk nekā vajadzīgs, ja grib saglabāt kaut ko noslēpumā.
— De Braželona kungs, — hercogs turpināja, — nododiet pateicību princim Kondē un izsakiet manu atzinību par patīkamo pārsteigumu, ko viņš man sagādājis!
Rauls paklanījās. _
— Kad viņa majestāte ieradīsies?
— Visticamāk, ka šovakar.
— Kā tad uzzinātu manu atbildi, ja tā būtu noraidoša?
— Man pavēlēja tādā gadījumā pēc iespējas ātrāk atgriezties Božansī un nodot jūsu atbildi kurjeram, kurš to nekavējoties nogādātu princim.
— Tātad karalis ir Orleānā?
— Nē, daudz tuvāk; tagad viņa majestātei jau jābūt Megē.
— Vai viņu pavada galms?
— Jā, jūsu augstība.
— Ak! Es pavisam aizmirsu apjautāties par kardinālu!
— Viņa svētība, liekas, ir vesels.
— Vai viņa māsasmeitas ceļo kopā ar viņu?
— Nē, jūsu augstība; viņa svētība pavēlēja abām Mančīni* kundzēm doties uz Bruāžu; viņas ceļos pa Luāras kreiso krastu, bet galms — pa labo.