Rauls piegāja pie meitenes, kas viņu sauca.

—   Bet kur lai es lieku zirgu? — viņš pavaicāja.

—    Ir nu gan šķērslis!.. Priekšējā pagalmā ir zirgu stallis; nolieciet zirgu tur un drīzāk atgriezieties!

—   Klausos.

Rauls tūlīt pat aizveda zirgu un atgriezās pie mazajām durvīm. Tur viņš pustumsā ieraudzīja savu noslēpumaino ceļvedi. Viņa gaidīja uz vītņu kāpņu pirmā pakāpiena.

—    Vai jūs nebaidāties man sekot, klejojošo bruņiniek? — meitene smiedamās vaicāja, pamanījusi Raula acumirklīgo vilcināšanos.

Atbildes vietā viņš devās augšup pa tumšajām kāpnēm viņai pakaļ.

Tā viņi uzkāpa trīs stāvus; taustīdamies pēc margām, viņš katrreiz sataustīja zīda kleitu, kas čaukstēja viņam priekšā kāpnēs. Kad Rauls klupa, ceļabiedrene stingri uzšņāca „kuš" un pastiepa viņam maigu, ie- smaržotu rociņu.

—   Tā jau var uzkāpt līdz torņa augšai, nejūtot nogurumu, — Rauls sacīja.

—    Citiem vārdiem sakot, jūs esat ļoti ieinteresēts, ļoti noguris un ļoti satraukts!.. Nomierinieties, mēs esam galā!

Meitene atvēra durvis, un gaismas straume ieplūda kāpņu telpā, kur, pie margām turēdamies, stāvēja Rauls.