Brunete devās uz priekšu, viņš neatpalika. Viņa iegāja istabā, un Rauls sekoja.
Nokļuvis slazdā, viņš izdzirda kādu balsi, apgriezās un pāris soļu attālumā ieraudzīja gaišmatainu un zilacainu skaistuli ar sniegbaltiem pleciem, kura stāvēja ar aizvērtām acīm un sažņaugtām rokām.
Visā viņas stāvā Rauls sajuta tik daudz mīlestības un tik daudz laimes, ka nokrita viņas priekšā ceļos un izdvesa vārdu:
— Luīze..
— Ak, Montalē, Montalē! — Luīze pārmeta. — Grēks tā mānīt cilvēkus!
— Es jūs piemānīju?!
— Jā. Jūs teicāt, ka iesiet noskaidrot, kas tur notiek, bet tā vietā atvedāt viņu šurp!
— Kā gan citādi? Kā tad viņš varētu saņemt vēstuli, ko jūs rakstījāt?
Montalē norādīja uz vēstuli, kas gulēja uz galda.
Rauls metās pie tās, bet Luīze, gan vēl joprojām samulsusi, strauji pastiepa roku, vēlēdamās viņu apturēt. Rauls pieskārās siltajai, drebošajai rociņai, satvēra to un tik godbijīgi pielika pie lūpām, ka tā drīzāk bija nopūta, nevis skūpsts.
Pa šo laiku Montalē paņēma vēstuli, trīsreiz pārlocīja, kā parasti dara sievietes, un paslēpa aiz korsetes.
— Nebaidies, Luīze, — Montalē teica, — vikonts nepaņems vēstuli, tāpat kā nelaiķa karalis Ludviķis XII neņēma zīmītes, ko pie savām krūtīm slēpa de Otforas jaunkundze.