Kad hercogs iejāja pagalmā, izklīda arī puišeļi, kas bija skrējuši pakaļ kavalkādei, rādīdami viens otram beigtos putnus un apspriezdami redzēto. Iela, laukums un pagalms kļuva tukši.
Viņa augstība klusēdams nokāpa no ziiga un iegāja savās istabās, kalps palīdzēja viņam pārģērbties, un, tā kā viņas augstība vēl nebija likusi ziņot, ka brokastis ir galdā, tad viņa augstība atslīga krēslā un aizmiga tik cieši, it kā būtu vienpadsmit vakarā.
Ārpus pilsētas mūriem (lat.).
Zinādami, ka līdz vakaram viņiem vairs nekas jādara nebūs, sargkareivji atlaidās uz akmens soliem saulītē; zirgu puiši kopā ar zirgiem pazuda staļļos; šķita, ka visa pils snauž līdz ar savu saimnieku, vienīgi daži putniņi jautri čivināja krūmos.
Pēkšņi šajā snaudas pilnajā klusumā nošķindēja smieklu zvārguļi, kas lika miegā iegrimušajiem kareivjiem pavērt acis.
Smiekli atskanēja no kāda pils loga, ko spoži apspīdēja saule.
Loga priekšā atradās balkoniņš ar kaltiem metāla rotājumiem, ko greznoja puķu podi ar sarkanām neļķēm, prīmulām un pirmajām rozēm.
Šim logam piederošajā istabā bija redzams četrkantains galds, ko sedza vecs, puķains galdauts. Galda vidū stāvēja māla krūze ar garu kaklu, tajā bija īrisi un maijpuķītes. Divas meitenes sēdēja pie galda viena otrai pretī.