Nabaga prinča dzīve vilkās ļoti garlaicīgi. No rītiem viņš medīja Bev- ronas krastos vai Šavernī birzi, tad pārcēlās pāri Luārai un brokastoja Šamborā, neatkarīgi no tā, vai ēstgriba bija vai ne; un līdz pat nākošajām medībām Bluā iedzīvotāji neko vairs nedzirdēja par savu kungu un pavēlnieku.
Lūk, tā princis garlaikojās extra mūros;* par viņa garlaikošanos pilsētā lasītājs uzzinās, ja kopā ar mums sekos kavalkādei uz Bluā pils dižajiem vārtiem.
Viņa augstība jāja uz maza, ruda zirdziņa, sēdēdams sarkana samta sedlos. Prinča spilgti sarkanais kamzolis, ko sedza tādas pat krāsas apmetnis, saplūda ar sedliem. Tikai pateicoties šai spilgtajai krāsai, princis izcēlās savu pavadoņu vidū, jo viens no tiem bija violetā, otrs — zaļā tērpā. Kreisajā pusē jāja cilvēks violetā, staļļu pārzinis, bet labajā pusē — zaļi tērptais galvenais medību pārzinis.
Viens no pāžiem turēja rokā īsu kārti, uz kuras sēdēja divi vanagi. Otram rokā bija medību rags; nonācis kādus divdesmit soļus no pils, viņš tajā slinki iepūta.
Arī visi citi, kas bija ap garlaikoto princi, veica savus pienākumus tikpat garlaicīgi. Izdzirdējuši signālu, astoņi sargkareivji, kas bija sildījušies saulītē pils kvadrātveidīgajā pagalmā, tvēra pēc savām alebardām, un viņa augstība svinīgi iejāja pilī.