—   Montalē! Montalē! — viņa beidzot ieteicās maigā, patīkamā balsī. — Jūs smejaties pārāk skaļi, kā vīrietis; sargkareivju kungi sāks pievērst jums uzmanību, un tā jūs vēl varat nesadzirdēt viņas augstības zvanu.

Par Montalē nosauktā meitene pēc šī rājiena nepārtrauca smieties un trokšņot. Viņa vienīgi atteica:

—    Dārgā Luīze, jūs nerunājat nopietni. Jūs zināt, ka sargkareivju kungi, kā jūs viņus nosaucāt, tagad ir aizmiguši tā, ka viņus nevarētu pamodināt pat ar lielgabala šāvienu; tāpat jums zināms, ka viņas augstī­bas zvanu var dzirdēt pat uz Bluā tilla, tāpēc es izdzirdēšu, kad man būs jāiet pie viņas augstības uz dežūru. Jums tikai tad traucē mani smiek­li, kad jūs rakstāt: jūs baidāties, ka jūsu māmiņa, de Sanremī kundze, varētu ierasties pie mums, jo tā viņa dara, kad mēs smejamies pārāk skaļi, un tad viņa mūs pārsteigtu pie šīs mil/.umlielās papīra lapas, uz kuras stundas laikā uzrakstīti tikai divi vārdi „Raula kungs". Un jums, mīļā Luīze, ir pilnīga taisnība: pēc šiem diviem vārdiem var sekot daudzi citi, tik nozīmīgi un dedzīgi, ka jūsu jaukā māmiņa ar pilnām tiesībām varēs šķilt pērkonus un zibeņus. Vai ne? Atbildiet taču!

Te Montalē sāka smieties vēl skaļāk.

Gaišmate ne pa jokam apvainojās. Viņa pārplēsa lapu, uz kuras pa­tiešām skaistā rokrakstā bija rakstīts „Raula kungs", un, trīcošiem pirks­tiem saņurcījusi papīru, izmeta to pa logu.