— Lūk, kā! — Montalē teica. — Mūsu jēriņš, mūsu balodītis ir apvainots! Nebaidieties, Luīze — de Sanremī kundze neatnāks, bet, pat ja viņā sadomātu ierasties, jūs taču zināt, cik man ir smalka dzirde. Bez tam, rakstīt vecam draugam, ko pazīsti divpadsmit gadus, ir pilnīgi attaisnojami, sevišķi vēl, ja vēstule sākas ar vārdiem „Raula kungs!"
— Labi, es viņam nerakstīšu, — Luīze nosolījās.
— Ak, kā mani soda! — smiedamās atsaucās melnacainā jokdare. — Ņemiet nu ātrāk citu papīra lapu, un tūlīt rakstīsim vēstuli tālāk… Ai! Re nu, skan zvans!.. Bet man vienalga! Hercogiene pagaidīs vai arī šodien iztiks bez savas galma dāmas!
Patiešām zvanīja. Tas nozīmēja, ka hercogiene pabeigusi savu tualeti un gaida viņa augstību, kurš parasti zem rokas veda viņu no viesistabas uz ēdamistabu.
Pēc šīs ceremonijas laulātais pāris brokastoja un atkal šķīrās līdz pusdienām, kuras pasniedza tieši divos.
Atskanot zvanam, pagalma kreisajā pusē atvērās virtuves durvis, un tajās parādījās divi kalpotāji un astoņi pavārēni. Viņi nesa paplātes ar ēdieniem, kas bija apsegti ar sudraba vākiem.
Viens no kalpotājiem, šķiet, pēc amata vecākais, klusēdams piebakstīja ar zizli sargkareivim, kas skaļi krāca uz sola. Viņš pat izrādīja tādu laipnību, ka padeva sargkareivim alebardu, kas bija pieslieta pie sienas. Vēl apdullis no miega, sargkareivis, neprasīdams nekādus paskaidrojumus, pavadīja ēdienu nesējus līdz viņa augstības ēdamistabai; pa priekšu soļoja pāžs un abi kalpotāji.