Vīrietis reti kad pienācīgi novērtē sev tuvas sievietes, vismaz ne pirms tam, kad tās viņam zudušas. Kamēr pats lolojas netveramajā maigumā, kāds dveš no sieviš­ķīgām būtnēm, vīrietis to neizjūt, bet atņemiet viņam to, un viņu pārņems nebeidzama tukšuma izjūta, un viņš neaprimis sāks ilgoties pēc kaut kā tik nenosakāma, ka pats to nespēs apjaust. Ja biedriem nebūs vairāk piere­dzes kā viņam pašam, tie neziņā grozīs galvu un spiedīs viņu dzert visādas spēcīgas zāles. Bet ilgas tik un tā pa­liks, tās pieņemsies skaudrumā; viņš zaudēs interesi par visu apkārtējo, diendienā sastopamo, kļūs drūms un īgns, līdz kādu dienu, kad tukšuma sajūta būs izvērtusies ne­panesama, viņam atausīs gaisma.

Kad tas ar cilvēku atgadās Jukonas novados, viņš pa­prasti iekrauj laivā stumjamās kārtis, ja ir vasara, vai jāizjūdz suņus, ja ir ziema, un dodas uz dienvidu nova- ^diem. Ja viņš no sirds pieķēries šīm zemēm, tad pēc ""dažiem mēnešiem atgriezīsies kopā ar sievu, kam būs jādalās ar viņu šai pieķērībā un arī visās grūtībās, kādas nāksies sastapt. Tas viss tikai liecina par vī­rieša iedzimto patmīlību. Sai sakarībā mēs nonākam pie stāsta par Skrafa Makenzija raizēm: tas notika senajās dienās, pirms vēl šīs zemes kā paisuma vilnis bija ap­plūdinājuši che-cha-quas *, kas tās sadalīja stūrīšos un nospraudīja ar mietiņiem, un kad Klondaika bija izsla­vēta vienīgi ka izdevīga lašu zvejas vieta.