Skrafam Makenzijam piemita visas jauno zemju apguvējiem raksturīgās pazīmes. Viņa seju bija apzīmogojuši divdesmit pieci nemitīgas cīņas gadi — cīņas ar Dabu visos tas pirmatnējos veidos, — pie tam pēdējie divi gadi, paši grūtākie un nesaudzīgākie, bija pavadīti, meklējot zeltu, kas guļ kaut kur Polārā loka paēnā. Kad Skrafam uznāca šī ilgošanās sērga, viņš nemaz neizbrīnījās, jo bija praktiskas dabas cilvēks un diezgan redzējis citus vīrus tā sirgstam. Tomēr viņš nekādi nelika manīt savu slimību, tikai strādāja vēl dedzīgāk. Augu vasaru, karodams ar moskītiem, viņš skaloja daudzsološās smiltis Stjūartas sēkļos, saņēmis veselus divus iecirkņus. Pēc tam, sasējis plostu no būvkoku dēļiem, nobrauca pa Ju- konu līdz Četrdesmitajai Jūdzei, kur uzcēla tik jauku būdiņu, ar kādu jebkura apmetne varētu lepoties. Tā solīja tādas ērtības, ka atradās daudzi karotāji, kas piesolījās viņam par biedriem un gribēja dzīvot kopā ar viņu. Tomēr Skrafs sagrāva šīs vēlmes ar dažiem ļoti īsiem, bet izcili spēcīgiem teicieniem un tirdzniecības punktā iepirka dubultnormu pārtikas.
Kā jau minēts, Skrafs Makenzijs bija praktiskas dabas cilvēks. Ja viņš ko vēlējās, tad parasti arī dabūja, bet, lai to panāktu, nespēra ne soli tālāk par nepieciešamo.