Tomēr es gribu būt taisnīgs pret šiem jau­nekļiem. Lapsam, kura mēle ir izkaltusi no lielas runā­šanas, es došu tabaku — piecus garus stieņus. To košļā­jot, viņa mute kļūs valga un viņš atkal varēs skaļi klaigāt sapulcēs. Bet Lācim — esmu lepns, ka viņu pazīstu, — es došu tā: segas — divas, miltus — divdesmit krūzītes, ta­baku — divreiz tik daudz kā Lapsam, un, ja viņš brauks man līdzi pāri Austrumu kalniem, es došu viņam arī šau­teni, kas ir māsa Tling-Tinneha šautenei. Ja nebrauks? Labi! Vilks ir noguris no runāšanas. Tomēr vēl vienreiz viņš pateiks likumu: ja kads ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts.

Makenzijs smaidīja, atgriezdamies iepriekšējā vietā, bet sirdī viņš bija ļoti noraizējies. Nakts vēl bija tumša. Za­rinska panācās viņam blakus, un viņš uzmanīgi noklau­sījās meičas stāstījumu par to, kādus viltīgus paņēmienus cīņa ar nazi lieto Lācis.

Lēmums tika pieņemts par labu cīņai. Nākamajā acu­mirklī desmitiem pāru mokasīnu mīņāja sniegu, lai pa­plašinātu laukumu pie ugunskura. Daudz tika tērgāts par to, kā šamanis sakauts visu acu priekšā; daži apgalvoja, ka viņš tikai pagaidām atturējies parādīt savu spēku, tomēr citiem bija palikuši atmiņā agrāk piedzīvoiie noti­kumi, un tie bija vienis prātis ar Vilku. Lācis iznāca cī­ņas laukuma vidū, un rokā viņam bija garš, no maksts izvilkts krievu darinājuma medību duncis.