Visu acis bija pievērstas abiem galvenajiem varoņiem. Priesteris saprata, ka pienācis izšķirīgais brīdis, un juta savu varu grīļojamies; viņš jau atvēra muti draudīgiem lāstiem, bet Makenzijs ar paceltu dūri, acīm liesmojot, apņēmīgi pasviedās uz priekšu, un šamanis atkāpās. Ņirdzīgi no- smējies, viņš aizgaja.

— Nu, vai mani ķēra pēkšņa nāve? Vai mani nospēra zibens? Vai zvaigznes krita no debesīm un nosita mani? Pē! Ar šo suni es rēķinus esmu noslēdzis. Tagad es pa­stāstīšu jums par savu tautu, kas ir varenākā no tautām, kuras valda visās zemēs. Vispirms mēs ejam medībās tā, ka eju es, — vienatnē. Tad mēs medījam baros, un pē­dīgi mēs kā aļņi pārgājienā piepildām visu zemi. Tie, ko mēs pieņemam savos mājokļos, dzīvo, bet tie, kas ne­grib nākt, mirst. Zarinska ir skaista meitene, veselīga un stipra, viņa ir kā radīta, lai kļūtu māte Vilkiem. Ja ari man būtu jāmirst, viņa tomēr kļūs inate Vilkiem, jo manu brāļu ir daudz, un viņi atnāks pa manu suņu pēdām. Klausieties Vilku likumu: ja kāds ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts. Daudzās zemēs šāda cena ir maksāta, un daudzās zemēs to vēl maksās.

Tagad es gribu vienoties ar Lapsu un Lāci. Viņi, kā rādās, arī metuši acis uz šo meiteni. Vai ir tā? Lieciet vērā, es esmu viņu nopircis! Tling-Tinnehs balstās uz šautenes, pārējās izpirkuma mantas atrodas pie viņa ugunskura.