Te Zane cerēja sagaidīt mājās vīru Dāvi vai kādu no brāļiem, bet nesagaidīja. Gāja runas, ka Dāvis kopā ar citiem leimaņiem ieņēmuši vairākas muižas un sākuši tās pārvaldīt, domādami, ka apvienotiem zemniekiem pienācis laiks atgriezt savu ļaužu godību. Diemžēl vietējie vaļenieki, gājēji un klaušinieki viņiem neuzticējās. Galu galā ļaunums vien iznāca. Poļi nostājās vācu kungu pusē un bargi sodīja karotājus kā karaļa varas pretiniekus un dumpeniekus.
Kādu galu ņēma Līzītes tēvs, Zane tā arī nekad neuzzināja. Šajā pusē neatgriezās neviens no viņa kara draudzes.
Sprukstos dzīve tecēja itin ciešami. Laikam jau vecajā sētā mājoja labi gariņi. Palīdzēja arīdzan tas, ka Zanei, svārkos un kažokā iešūtas, glabājās sudraba markas un dālderi.
Ar Sprukstu saimnieces ziņu Zane salīga kaimiņpuisi par kalpu. Tas izrādījās labs meistars. Palīdzēja ne tikai tīruma un pļavas darbos. Sakrāva jaunu krāsni ar lieliem akmeņiem vai līdz griestiem. Mazās lūkas vietā istabas dienvidu galā izgrieza četrreiz lielāku, ielika tur krustu un aizvilka caurumus ciet ar taukos mērcētām cūkas pūšļa plēvēm. Nu telpā ietika daudz vairāk āra gaismas. Skaidrās ziemas dienās saulīte skaisti iespīdēja istabā, ka aiz prieka nevarēja ne atskatīties. Siltākās dienās, kad no plēves nokusa sala vižņu piesalums, Līzīte aiz priekiem lakstīja kā telēns un klaigāja: