Tos visus uzmanīja vienīgais palikušais kalpa ļaužs — vecais Rūcis, kam mūža dienas jau bija skaitītas.
Visus lopus saglabāt nevarēja. Dažus pārdeva mežļaudīm, daļu atdāvāja kalpu saimēm, daļu aizlienēja. Tā aizgāja Ausalu Leimaņa godība.
Zane būtu raudājusi caurām dienām, bet viņai pie krūts kavējās mazā Līzīte, mazs gaismas stariņš bēdu naktī. Tai nederēja darīt ļaunu ar nelaimes domu un vaimanāšanu.
Pajumte atradās Briņķu muižas daļā. Muižkungs Felsbergs bija atgriezies no bēgļu gaitām un licis apjozt muižu ar stāv- mietu sētu. No Rīgas viņš bija atvedis meistarus, kas nodedzinātās kunga mājas vietā izcirta divstāvu ērbeģi ar daudzām istabām.
Sprukstu sētu ugunsnelaime nebija piemeklējusi, jo tā atradās viņpus upes, kas siriķu laikā bija ūdeņu bagāta.
Sprukstu saimniece Zete aicināt aicināja mitināties pie viņas. Būdama vārga, sieva divatā ar savu veco vīru nespēja tikt galā ar darbiem.
Rija, saimes kambaris, pūne un klāvs bija aizlaikus cirsti, nomelnējuši un veci, bet citādi tā nekas. Protams, ne jau nodegušajai Leimaņu sētai godībā līdzīgi.