Gan Zanei, gan viņas meitai te patika, bet liktenis vēlreiz pret viņām sazvērējās.

Kādu dienu no tāliem ciemiem Kurzemes pusē atgriezās Sprukstu saimnieku dēls Ludis, kuru bija domājuši karos nokau­tu. Pārnāca ar viņnovadā nolūkotu sievu. Līdzi tuntuļoja mazs puika, un sieva atkal stāvēja gaidībās.

Sprukstiem bija pienākušas prieka dienas, bet Zanei ar Lī­zi— raizes, jo vajadzēja meklēt jaunu mitekli. Saimniece gan viņas projām nedzina, bet Zanei netikās būt citiem par maisekli. Tapt par Sprukstu kalponi viņai nenāca ne prātā, to nepieļāva dzimtas gods.

Pavasari viņa kopā ar Līzīti apstaigāja tuvākos ciemus, aizgāja ij līdz Ausalu pelnu čupiņām. Meklēja padoma.

Ceļā satika muižas puisi. Izstāstīja savu vajadzību.

—  No Felsberga daļas prom tu nedrīksti iet, — muižas puisis viņu biedināja. — Tāds tagad likums.

—  Ko iesākt? — Zane bēdājās.

—  Ej uz Gaiķiem, — viņš pamācīja.

—  Ko tur?

—  Esot brīvs vaļinieku kambaris.

Zane smagi nopūtās. Ilgi domāja. Kur palikusi viņas Laimīte? Kur Debesu Tēva prāts? Vai lai viņa ietu vaļenieku pirtiņā?

—  No muižas daļas ārā nelon iet,— puisis atgādināja.