"Un tas arī vēl," Zane sūri domāja. "Vai vēl zemāk būs jākrīt? Agrāk Leimaņi pakļāvās tikai novada kungam, par vietējiem vāciešiem nelikās zinis. Vai tas viss būtu zudis līdz ar mantas zaudēšanu?"
— Esmu leimaniete,—-viņa sacīja.
Puisis saminstinājās. Leimaņi, protams, bija brīvļauži, augstāki par muižas kalpiem un klaušiniekiem, tāpēc viņš nepratās atbildēt, tikai vēlreiz minēja par Gaiķiem, piebilzdams, ka kambaris tur esot paliels un vēl gluži labs, saimniece veca labiete un saimnieks rāmas dabas vīrs, kam mežos pussimts bišu koku un palieli tīrumi. Dēli karos paklīduši, bet meitas izprecētas.
Tās pašas dienas pievakarē Zane kopā ar Līzīti aizgāja uz Gaiķiem.
Vecā Gaiķu saimniece patiesi izrādījās goda pratēja. Viņa atminējās Ausalu leimaņus un palepojās, ka pazinusi gan Zanes tēva brāli, gan māsas.
— Tie visi tikuši ļaudis, — viņa sacīja. — Tādus goda zinātājus es ar labu prātu raudzītu. Nāciet, dārgie labieši, pie mums!
Cildinošā runa dziedēja Zanes sirdi. Vaļinieces kārta viņai šķita pieņemamāka saprotošu cilvēku paspārnē. Viņi zinājās seno laiku gājumu, ļaužu dižumu un prata parādīt cieņu. Varbūt viņi godu dos arīdzan jaunajai dzimtai, ko, cerams, atsāks Līze te nākamos laikos, ja Lēmējs lems, iziedama labās tautās.