—  Au, au! — atskanēja izbrīnās sauciens. — Vai tu esi tautu meita?

—  Tautu meita.

—  Kālab tev ragi?

—  Ragainās labāk patīk puišiem. ♦

Zanei bail palika par meitas drošo runu, tāpēc viņa sagrāba ragaini aiz rokas, izrāva plāna vidū un sāka dziedāt pati:

Ar kauninu vakar biju, Ar kauninu rītā būšu, Bez kaunina vien tik biju Saules griežu vakarā.

Gaiķu saimniece Sūre nostājās viņai pretī un teica:

Tiesa, tiesa, ne meliņi Vecu ļaužu valodiņa: Lielā naktī meitas jāja Raganās, vilkacēs.

Zane nevarēja palikt parādā. Viņai prāts tā vien pinās ap savu vectēvu bramanību.

Kas tā tāda diža seta Aiz kalniņa lejiņā? Tai sētai treji vārti, Visi treji sudraboti.

Jaunajiem tāda sacīšana likās par nopietnu, tāpēc viņi uzsāka gājuma dziesmu.

Ciku, Čaku zakīts lēca No krūmiņa krūmiņā. Tā čikāja ķekatnieki No ciemiņa ciemiņā.

—  Ujā, ujā! — sauca Sūre. — Kur tik ātri jāskrien? Vai deguns tev nerāda, ka puscūķis krāsnē?

—  Ejam avelēs! Ejam avelēs! — sauca lācis, kas nebija neviens cits kā Gaiķu Gatis. Lāča ādā viņš jutās daudz brīvāks un drošāks Līzes priekšā nekā ikdienas ģērbā. Sataisījis rupju lāča balsi, viņš skandēja:

Tautu meita, Saules meita, Tavu smuidru augumiņu: Tu, te priekšā līgojot, Dari puisim traku galvu.