Līze bija tērpusies tautu meitas goda drānās, vienīgi seja izrievota melnām rievu vagām un galvā virs vainadziņa rēgojās divi brūni vilkavāļu ragi.
Līdzko viņas atvēra durvis, dejotāji aprāvās, lācis priekā ierēcās un sāka rupjā balsī dziedāt:
Ko budēli vēlu nāca?
Ko pa krūmiem grābājās?
Budēlīšu mātītēm
Ceļā tika radibiņas.
Par atbildi pacēlās pirts slota, un lācis tikko paguva paglābties no pēriena. Tikai sniegs un sakaltušas bērza lapas nobira pār viņa pelēcīgo govsādas galvu.
— Es nav badelis, es ir poļu pans, — ūsas kustinādams, smalkā balsī svepstēja baltgalvainais ķēms.
Lācis pa tam paspēja jau pielavīties pie Līzes.
— Kāds skaists ragainis! — viņš jūsmoja. Tūlīt slota nošmaukstēja viņam pa muguru.
— Nekāro, medus zagli, pēc mana kalpa! — ūsainais pans sauca smalkā sieviešu balsī.
— Vaivod, vai tavs velniņš prot kādu dziesmiņu? — taujāja vecā Gaiķene.
— Prot.
— Lai nodzied! Lai skaita! — sauca budēļi. Līze nolieca galvu un bēdīgā balsī sacīja:
Nedod, Dievs, es negribu Visai daiļa tēva dēla. Visai daiļš tēva dēls Kājām mina līgaviņu.