Apaļīgi kumeliņi, Mīksti, silti cālēniņi.
Gaiķu Gatis, kas uz ēšanas brīdi bija atmetis pār plecu lāča purnu, papildināja:
Melni auni —jēruliņi, Sirmi taksi — kucēniņi.
Līze viņam brīdinoši pakratīja pirkstu.
— Būdeļtēvs, poļu pans, tevi par to var nopērt, — viņa brīdināja. — Es piepalīdzēšu!
— Lai per! — Gatis bezbēdīgi atmeta ar roku.
Pēc cienasta saimniece, citiem piepalīdzot, piesēja puišiem mugurgalā astes — kuplas pirtsslotas, meitām ap galvu apsēja baltus linautus.
Tad visi sastājās aplī, veidodami kazu dārzu. Vidū bija jāstāv kazām-meitām, ārpusē — puišiem-vilkiem.
Gatis paguva iečukstēt Līzei:
— Tu būsi mana kaza, nebēdz no manis.
Līze klusēdama pamāja ar galvu piekrišanas zīmi. Sievas pamanīja viņu sarunu un tūlīt sauca:
— Nečaukst pa kaktiem! Līze, vidū ar visiem ragiem. Tu vilku nobadīsi kā kucēnu.
— No vilka bēgdama, nekrīti uz lāci! — sauca puiši. — Viens te tāds puslācis staigā.
Līzi un vēl divas meitas iebīdīja dārziņā. Viņa jutās laimīga un iztrūcināta. Manīja puišu vēlīgās acis, sievu kluso greizsirdību un prieku. Viņa uzspieda stingrāk uz pieres savu ragaino vainadziņu, palūkojās uz savām baltām zeķēm un goda kārtas rakstiem, un sirdi caurskrēja saldas baiļu trīsas.