Skic, kaziņa, lapiņās, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pati piesargiesi No tā meža junkuriņa.
Vilki skraidīja apkārt dārziņam un taujāja pēc saviem vārtiem uz vilku vārda. Beidzot vārti atvērās. Gatis metās pie savas kaziņas turpat vai nogrūzdams zemē citu kazu. Līze tādu lēcienu bija gaidījusi, izspruka ārā. Vilks palika ieslēgts dārziņā. Līze, slēpdamās aiz krāsns stūra, līksmi lūrēja uz Gati. Pēkšņi vilks ar varenu lēcienu, bezmaz pret griestu baļķi atsizdamies, izkļuva no sprosta un bija viņai klāt. Saķēra ap vidu un piespieda lūpas pie vaiga. Salds drebulis pārskrēja augumu. Patiesi likās, ka īsts vilks tūlīt sāks viņu ēst. Jaunuve aiz satraukuma tikko spēja noturēties kājās.
Rotaļnieku dārziņš turpināja griezties, dziedātāji, uz viņiem raudzīdamies, jautri dziedāja:
Vilciņš kazu saplosīja, Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā…
Līzei likās, ka Gatis patiešām saudzīgi un mīļi saplosa viņas sirdi. Viņi kopā iestājās aplī un dziedāja dziesmiņu citai kazai un citam vilkam.
Mālavēru puikas, aizkrāsnē uz lāvas sēdēdami, sarunājās. Mazais teica lielākajam:
— Nesaplosīja gan. Kaza palika dzīva.
—Pagalam, pagalam smukā kaza,—lielākais kaitinājās.— Viņš aizvilks sev līdzi uz mežu. Tu redzēsi. Gatis ir vilks, Dieva suns.
Pēc rotaļas saimniece atnesa grozu ar gariņu maizi, kas trīs naktis bija stāvējusi veļu mielastam. No zemākā groza gariņi bija mielojušies, bet augstāko atstājuši šīszemes iemītniekiem, iedodami līdzi savu svētību.