Dziedāja:
Neguļat, ciema ļaudis: Lāči, vilki pagalmā.
Kad ciema ļaudis bija iztrūcināti, tika iekurta guns un būdeļi dejoja tai apkārt, iedami saules rakstā — te uz leju, te uz augšu. Kad svērās uz augšu, Gatis saķēra Līzi un meta viņu gaisā tā, ka svārki noplīvoja pāri galvai un sniegs no vīzēm sabira vai līdz padusēm.
Līze sarka un bālēja. Traki bezkaunīgi tas bija, bet Saules griežu naktī, kad kauniņš atstāts mājās, drīkstēja arīdzan bezkaunīgi palīksmot. Ja Gatis prasītu, viņa nomestu drēbes un dejotu apkārt ugunij kaila.
Taisījās uz atkusni. Dzeltenais Gata māsas kažociņš bija silts un viegls. Sirds un miesa dega kā ugunī. Gatis taču bija atzinies, ka viņam ir tas pats senās godības un nākotnes sapnis kā viņas cilts zaram. Viņus abus nesa pagātnes un nākotnes tvīce un atspirgšana. Senču mūža spēks kā tērauda velks auda tālāk savu dzīves rakstu.
Līze apzinājās savu jaunību, veselību un sparu. Viņa patiešām spēs iznēsāt daudz dēlu. Gaiķi kļūs par nākošā ciemata vidu. Dēli līdīs līdumus Lielajā silā pie Dziļūdeņa. Tāds spēks cels no pagātnes augšā bijušo godību…
Līze palūkojās uz māti. Zane smaidīja. Viņas stiprā, labā māmulīte. Viņas abas kopā bija pārcietušas siriķu briesmas, pārdzīvojušas sērgas laikus. Kas gan viņām vairs var kaitēt? Un Līze skaļi nodziedāja: