— Viņi atnāca mūsu zemē kā laupītāji, — Gatis sacīja un sakoda zobus.
Gata tēva brālis bija kritis Cesvaines dumpī. To viņš nespēja aizmirst.
Poļiem, krieviem, vāciem un zviedriem bija viens un tas pats dievs. Visi šī dieva kalpi taisni tādēļ tik vienprātīgi nostājās par netaisnību, pret latviešu tiesībām.
Līze redzēja Gata drūmumu. Saprata.
— Gatiņ, — viņa teica. — Pretosimies rāmā garā. Izauklēšu tev desmit dēlu. Viņi nesīs tālāk mūsu spēku un taisnību, turēs stipru prātu un piepildīs zemi.
Gatis piecēlās kājās un, pēc labiešu paražas salicis rokas uz krūtīm, dziļi paklanījās Līzes priekšā.
Pie galda sēdošie apklusa. Klusumā atskanēja Gaiķu Gata satrauktā balss:
— Līze patiesi ir īsta lielļaužu meita, — viņš sacīja un vēlreiz dziļi paklanījās.
— Mēs visi esam labiešu bērni, vien nezin, kurā augumā, — aizrādīja Gaiķu Sūre — Gata māte.
— Kad tu, Gati, zagsi līgaviņu? — jautāja Mālavēru pušel- niece.
— Esmu jau nozadzis, — Gatis teica un ar savām lāča ķetnām apķēra Līzes plecus.
Pēc vakariņām viņi devās mežā uz Pērļupītes ciematu, jautrā barā vilkdami līdzi veca bišu koka bluķi. Gatis ar Līzi kopīgi turēja vienu lūku valga galu, mācījās strādāt kopīgu darbu. Kad bija aizvilkuši līdz ciemata galam, apstājās pie pēdējās sētas žagaru kaudzes un gāja sist pa pakšiem.