Tirgus laikā zviedru sūtnis un poļu stražņiks lūkojās viens uz otru kā vilks uz suni. Vācu kungi baidījās no abiem un locījās abu priekšā, lai gan centās to neizrādīt un drasēja braši.

Karaļu un karakalpu alkatība, tāpat kā kungu naids izplatījās līdzi vējiem kā sērga uz zemākiem ļaudīm.

—   Gaisos staigā netiklība, — savu sakāmo vai ik dienu atkārtoja Gaiķu Madis.

Pa to laiku viņa mazdēls Gatis un vaļinieku Līze bija varen sadraudzējušies. Nedēļā pēc rudens gada tirgus bija norunāta kāzu dzeršana.

Gaiķu saimniekdaļā togad bija izauguši labi mieži un ru­dzi. Apcirkņi tika piebērti pilni un vēl palika pāri. Daļu sabēra vaļinieku klētiņā. Galu galā Līze ar Gati tik un tā drīz "metīs kau­liņus kopā". Drošāk šķita labumu tā sadalīt, lai vairītos no nezi­nāma likteņa spēriena, par ko vectēvs bubināt bubināja.

—  Gaisos tvan un tvan nelaba dvaka, — viņš rūca.

Laikam jau vecajam vīram bija taisnība.

Mazdēls Gatis bija kā iebarots uz vājinieces meitu Līzi. Kā tas beigsies, vien Likteņlēmējs zināja. Nebija noslēpums, ka puisis pa vakariem un dažkārt arīdzan pa naktīm palika vājinieču sētā. Ko viņi tur darījās, neviens skaidri nezināja.

Līze bija dzirdējusi Gata vectēvu baramies par ļaužu izlaidību un prāta greizumu, kas izplatās līdzi vējiem no valdnieku un kungu namiem, tāpēc pūlējās sargāt savu vainadziņu, cik nu spē­ja, lai gan Gatis reizēm varen uzstāja, zvērēdams, ka precību laiks tik un tā pienākšot.