—  Mīļo Gatiņ, pacietīsim, — Līze lūdza. — Vecie ļaudis māca, ka vienīgi prāta lēmums un pacietība ver nākotnes vārtus. Vai esi aizmirsis?

Reizēm Līze drebēja pie visām miesām valdīdamās un lieg­damās.

Kad tomēr meita nepadevās un tikai sāka raudāt, Gatis savā iekārē tapa nejauks, teica:

—  Tu laikam blenz uz Ķelpi, — viņš greizsirdīgi runāja.

Par Ķelpi zemnieki bija iesaukuši aizpurva vācieti, ko Fels- bergs vāciski sauca par Helferu, tas ir, palīgu. Ķelpis savu jauno vārdu labprāt pieņēma, ar to juzdamies tuvāks citiem zemnie­kiem.

—   Nē, Gati, — Līze dedzīgi aizstāvējās. — Tu tak zini, ka mani vecie bija latviešu lielļaudis. Es viņu cerokli nekad nepie­vilšu.

—  Felsberga rados arīdzan esot latviešu kungi, — Gatis ķīvē­jās pretī.

—   Nē, — Līze apstrīdēja. — Staldes nebija valdaji, tikai ba­jāri.

—  Kāda tur starpība? Manējie arīdzan bija tikai saimnieki.

Lielu radu, labu ļaužu, No godīgas māmuliņas.

Līze noskaitīja dziesmas vārdus.

Diemžēl arī Gata mātei Sūrei kaut kas galvā bija samežģījies, vai kā viņa pati domāja, prāts sācis pareizāk rēķināt.