Ļaudis nesaprata, vai ticēt, vai neticēt. Bija jau daudz tādu pasaku un teiksmu, ko stāstīja, laiku kavēdami un bērnus žūži- nādami. Ne reizi vien paklīda runas, kurām nebija nekāda pamata. Cilvēkam nu reiz bija tāda daba: otru aprunāt, izlikties gudrākam un jaunas vēstis zinošam, lai citi viņu uzklausītu un ievērotu.
Drīz vien briesmas pienāca pavisam tuvu. Kaimiņu pagastā pašā vasaras vidū gane saslima ar kāsu. Nākamā dienā sākās karsoņi. Meitene no sāpēm palikusi ar greizu ģīmi. Grābājusi gar krūtīm un lūgusi, lai izvelk no vēdera žurku, kas viņai tur pa nakti ielīdusi un tagad spiež un žņaudz elpu. Ja to izvilktu, tad karsonis un sāpes beigtos.
Viņa to lūgusi tik uzstājīgi, ka vecā saimniece atmetusi bijāšanu un sākusi iztaustīt vārgules krūtis un vēderu, bet nekādu zvēru viņas iekšās neesot manījusi. Toties pēc nedēļas, kad meitenes augumiņu jau paņēmusi Zemes māte, pati iekritusi tādā pašā karsonī.
Kad sābri siena laikā iegriezās kaimiņu sētā, lai runātu par kopējo kaudzes vietu purva pļavu saliņā, mājās dzīvu atrada tikai piecgadīgu saimnieces meitiņu sēdam pie savas mātes guļvietas, raustām mirušo māti aiz drēbēm. Bērns sūdzējās, ka māte neceļas, lai izslauktu govis, kas aplokā bļauj, un neizlaiž cūkas dārziņā.