—  Tu esi daiļa meita. Tevi vēl daudzi gribēs.

Līze neko neatbildēja, tikai viņas acis pildījās ar asarām.

Bet ar to Līzes pārbaudījumi nebeidzās.

Pienāca lietainā bada vasara.

Sākās jauns karš starp Zviedriju un Poliju. Valstis, kurām bija viens kopīgs karalis, bija sākušas karu. Gaiķu vectēva pareģojums piepildījās.

Vēl pēc gada sākās melnās sērgas nāves dzīres. Tās bija ļau­nākas par karu un sirotāju laikiem, kad tika nodedzinātas mā­jas, izkauti lopi un nopostīti lauki. Tad cilvēki nereti paguva paglābties mežos. Toties neredzamā kaulainā sieva, kas pļāva cilvēkus ar melno izkapti, visas mantas atstāja neskartas.

Taisni tāpēc nāves pļāvums šķita daudz briesmīgāks. Šī viņsaules dvaša šķita šermulīga arīdzan tāpēc, ka tā pielavījās klusām un pret to nespēja karot stipri vīri ne ar zobenu, ne ar dūmu plinti, ne ar buramvārdiem. Tā staigāja pa ciemiem gan ziemā, gan vasarā. Zane bija pārliecināta, ka melno mēri atpūš melnais vējš, par ko bija runājis Gaiķu vectēvs.

Melnajai pļāvējai pa priekšu gāja biedīgas valodas. Te vienā, te otrā vietā dažs saslimis ar nedziedināmu kaiti. Trīs dienas no­gulējis karsonī, sācis vemt asinis un drīz vien atstājis šosauli. Pirms miršanas šķobījis ģīmi un stāstījis lietas, kas nekādi nav bijušas.