Tā nu bija noticies, ka tieši kādreizējās lepnās lielļaužu pēcnācējas, tagadējās Ķeveru kalpa sievas, bijušās vaļi- nieces Gaiķu Līzes bandubērns Tenis dabūja daiļo un čaklo Ķeveru saimnieka Bērtuļa meitu Sauci par sievu. Drīz abi ar Laimesmātes ziņu kļuva par Vilkaču sila pirmajiem līdumniekiem, lai vēlāk taptu par jaunu lielmāju saimniekiem aiz Melnās sērgas laukiem un jaunas lielas cilts sācējiem.

Teņa vecmāmiņa — seno latviešu Ausalu un vēlāko novada leimaņu meita Zane, kas labi zināja pērno laiku teikas, kopā ar meitu Līzi bija pārcietušas daudzas mellas dienas, jo viņu mūža gājumi iekrita sešpadsmitā gadsimta Livonijas kara, melnās sēr­gas un bada vasaru laikā.

No karakalpu nešķīstībām cilvēki glābās mežos un nomaļos stūros aiz dzelkšņu gravām un akačiem. No bada glāba arīdzan purvi un ozolu meži, bet no melnās sērgas nepasargāja nekas.

Vectēvi un citi saimes ļauži un neļauži bija zobena vai sērgas pievarēti.

Vecāmāte Zane, kas bija dzimusi pirms visiem kariem, iznesa cauri nelaimju dzīvei savu vienīgo pie dzīvības palikušo pastarīti Teņa māti Līzi, par ko nebeidza atgādāt meitai un mazdēlam Te­nim.

Tenis ziemas vakaros pirms aizmigšanas, īpaši tādās reizēs, kad vēders bija tukšs, lūdza vecomāti: