Atsevišķu cilvēku pūles pievērst cilvēku prātus ideāliem, kārtīgam darbam un tālākiem mērķiem bija vērojamas gan starp latviešiem, gan vāciešiem, bet tādu "tikušo" centība ne vienmēr tika izprasta un novērtēta.

To, ka latviešu garīgais mugurkauls saglabājies stingrs cauri gadsimtu dzirnavām, vislabāk liecina mūsu tautasdziesmas un sakāmvārdi.

Tikuma vai, kā toreiz teica, goda glabātājas tāpat kā tautas dziesmu teicējas lielāko tiesu bija sievietes.

Tāda šajā vēstījumā ir arī latviešu lielļaužu celma pēdējā at­vase Zane, kas nonāk kalpones stāvoklī, bet nezaudē ticību savas cilts zara uzplaukumam nākotnē. Neremdināmā ticība, kas meitai šķiet vienaldzīga un apnikusi, pat kaitinoša, bet mazdēlam Tenim nedaudz smieklīga un aplama, beigu beigās paceļ jauno cilts zaru raženam un centīgam darbam, ļauj atjaunot seno godību citos ap­stākļos un citā laikā, izbaudīt gan saldmi, gan rūgtumu, kas nāk līdzi goda gājumam.

Dzīve nekad nevar būt pilnīga, un bēdas biežāk atnes savējie, nevis svešie.

Vēstījuma gaitā lasītājs uzzinās, kā veidojas cilvēks, kurš kļūst par Vilkaču sila līdumnieku, un kā vilkači atrod ceļu pie cilvēkiem.

Idaļa

sentēvu gara spēks