— Glabā godu atmaņā, kā vaidelaiši māca. Bez goda stājas cilvēks izdēdē, — viņa sacīja.
Stāstot mazdēlam par vecu laiku dzīvi, Zanei pašai acu priekšā klājās pērno laiku bijums raibā virtenē.
Divpadsmitajā mūža gadā Zane pieredzēja lielus satraukumus, kas pārņēma ļaudis pēc Krievzemes negantā valdnieka Jāņa Briesmīgā pirmā iebrukuma Vidzemē. Nāca bēdu ziņas cita par citu ļaunākas.
Graudus un lopus noslēpa mežā, paši mita skuju būdās. Pie ceļu krustiem stāvēja sargi ar taurēm, lai dotu ziņu apdraudētām sētām.
Togad Laimesmāte Ausalu Leimaņus pažēloja, krievtatāru jul- ga pagāja garām.
Vācu kungi izrādījās vāji zemes sargātāji. Sauca leimaņus un citus labiešus karā, bet paši aizbēga uz Vāczemi. Tagadējā muižkunga Felsberga tēvs ar saviem bērniem gan paslēpās tepat Rīgā, bet novada kara simtu nācās vadīt Zanes tēvam un brāļiem bez vācu palīga.
Tolaik leimaņiem pēc tiesas un taisnības brīvkungu stāvoklim bija pielīgts karakalpa pienākums, tāpēc kara bāliņi ar uzticēto vīru simtu uz savu roku šur tur papluinīja sāngaitās nosebušos Krievzemes laupītājus, izdzīdami tiem prieku klīst pa nomaļu takām.
No šiem kāviņiem ij dažs labs savējs balts bāleliņš neatgriezās, palika guļam kaut kur mežmalā, pīķa vai zobena nomaitāts.