Leimaņu Ausalu dzimtas vīrieši gan visi togad atgriezās mājās. Vienīgi brālim Dravim bija savainota kāja un ieskrambāts vaigs, bet tas viņam pēc laika vairs netraucēja ne sienu pļaut, ne miežus sēt, ne alu darīt, ne diet.
Jā, tolaik Ausalu dzimtas Leimaņu dižsēta vēl īstu bēdu nepazina.
Zanes tēva sētai ļauns izrādījās otrais karš, kad Zanei jau ritēja divdesmit otrais gads un šūpulī gulēja pirmais dēlēns.
Bija pagājuši tikai trīs gadi kopš iepriekšējā kara, tāpēc neviens negaidīja jaunu iebrukumu. Vecie leimaņi, vienreiz vācu kungu piemānīti, vairs karā negāja, palika katrs savā sētā sargāt mantu un saimi.
Tas bija kļūms solis. Pa sētām izkliedētie māju sargi nespēja pretoties vairākiem dučiem niknu sirotāju. Vai nu bija jābēg, vai jākrīt nevienādā cīņā.
Manīdami, ka mežā takas vairs nav briesmu pilnas, iebrucēji tapa drošāki, nevairījās klīst pa sānu ceļiem. Tā viņi izstaigāja malu malas, laupīdami, kaudami un dedzinādami.
Pats ļaunākais, ka šis siriķu laiks ievilkās deviņas vasaras un rudeņus no vietas.
Leimaņus nodedzināja tikai pašās kara beigās.
Nekas cits neatlika kā doties uz nomaļāku vietu meklēt pajumti.
Zanes dēliņi bija sasirguši un nomiruši no siriķu ievazātās sērgas un saltās guļas mežā zaru būdā; vīrs un brāļi aizgājuši atriebt postu, māte un tēvs miruši, tāpēc drošāku mājvietu klaušināt Zane devās viena pati ar mazo Līzīti uz rokas.