Ja jums ir gadījies lasīt citas grāmatas par Kristoferu Robinu, jūs varbūt atcerēsieties, ka viņam reiz bija gulbis (vai arī gulbim bija Kristofers Robins, es īsti labi nezinu) un ka šo gulbi viņš sauca par Pūku. Tas bija ļoti sen, un šķiroties mēs vārdu paņēmām līdzi, jo nospriedām, ka gulbim tas vairs nebūs vajadzīgs. Toties vēlāk, kad mūsu Lācis ieminējās, ka viņš arī gribētu sev īstu vārdu, tādu — kā nevienam citam, Kristofers Robins, galvu nelauzīdams, paziņoja, ka šis vārds ir Vinnijs Pūks. Un tā tas palika. Nu jūs zināt, kā radies Pūks, un es varu pastāstīt, kā radies Vinnijs.

Dzīvot Londonā un laiku pa laikam neaiziet uz Zooloģisko dārzu vispār nav iespējams. Bet vai visi māk to pareizi darīt? Daži sāk no sākuma, ko sauc par Ieeju, tad skrien, ko kājas nes, gar visiem būriem uz Izeju — un cauri ir. Prātīgs cilvēks iet tieši pie sava vismīļākā zvēra un paliek tur. Tāpēc arī Kristofers Robins, Zooloģiskajā dārzā nonācis, tūlīt dodas pie lāčiem. Viņš pačukst dažus vārdus trešajam uzraugam pa kreisi, durvis atveras, mēs ejam pa tumšiem gaiteņiem un stāvām kāpnēm, kamēr nonākam pie zināmā būra. Būris atsprāgst vaļā, no tā izveļas kaut kas brūns un spalvains, un Kristofers Robins ar laimīgu kliedzienu «Lācīt!» metas pūkaina apkampienos. Lāču māti sauc par Vinniju, kas lieku reizi pierāda, cik ļoti šis vārds piederas lāčiem vispār. Dīvainā kārtā mēs nevaram atcerēties tikai vienu: lācim dots Vinnija vārds par godu Pūkam vai Pūka vārds par godu Vinnijai? Mēs kādreiz to zinājām gan, nu esam aizmirsuši...