Tik tālu bija uzrakstīts, kad no pagaldes izbāza šņukuru sivēns un aizvainoti iekviecās: «Bet es?» — «Dārgo Sivēn,» es atbildēju, «visa grāmata būs par tevi.» — «Nekā, par Pūku,» viņš tiepās. Jūs, protams, esat uzminējuši, ko Sivēns ņēmis ļaunā. Viņš dusmojas, ka Lielais Ievads runā tikai par Pūku vien.

Labi, būsim taisnīgi. Mēs neslēpjam, ka Pūks ir mūsu mīlulis, tomēr Sivēnam ir savas priekšrocības, kuru nav Pūkam. Pūku, piemēram, nepaņemsi uz skolu līdzi tā, lai neviens to neuzzinātu, bet Sivēns ir tik mazs, ka viņu var ielikt kabatā, un grūtā brīdī, kad nav īsti skaidrs, cik ir divreiz septiņi — divpadsmit vai divdesmit divi, kļūst vieglāka sirds, slepus paglaudot viņa muguru. Reizēm Sivēns izlien no kabatas un ilgi sēž pie tintnīcas, skatīdamies tintē, tāpēc izglītība viņam augstāka nekā Pūkam, bet Pūks to neņem pie sirds. — Vienam galvā smadzenes, otram — zāģu skaidas, — viņš saka, un taisnība vien ir.

Bet nu arī citi sāka jautāt: «Un mēs?» Tāpēc prātīgāk būs pielikt punktu Ievadam un ķerties tieši pie grāmatas.

A. A. Milns

PIRMĀ NODAĻA,

kurā mēs iepazīstamies ar Vinniju Pūku un kādu bišu koku un stāsts sākas

Bums! Bums! Bums! — viens nāk pa kāpnēm lejā. Pakaļkājas viņam gaisā, pakausis — bums! bums! — sitas pa pakāpieniem, jo Kristofers Robins velk viņu aiz priekšķepas. Cik viņam zināms, nekādas citas iespējas tikt pa kāpnēm lejā nav, kaut gan reizēm liekas, ka ir un viņš šo iespēju atrastu, ja vien varētu kādu mirkli nebumsīties un par to padomāt. Bet padomāt nevar — bums! bums! —tāpēc skaidrs, ka laikam nav vis. Šā vai tā, bet nu viņš ir lejā. Iepazīstieties ar Vinniju Pūku!