— Kas cits es varētu būt?

— Es nebiju īsti drošs. Tu jau zini, kā ir mežā. Kuru katru vis nevar laist iekšā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?

Ap vienpadsmitiem no rīta Pūkam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā šķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja: — Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu? — Pūks tā uztraucās, ka atbildēja: — Abus. — Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: — Toties maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu.

Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā balsī, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.

— Vai tiešām? — pieklājīgi jautāja Trusītis.

— Protams, es varētu vēl mazliet palikt, — teica Pūks, — ja tu man... — un viņš zīmīgi paskatījās uz pieliekamā kambara pusi.

— Patiesību sakot, — Trusītis iebilda, — es arī taisījos iziet.

— Nu labi. Tad es eju. Uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos, ja tu patiešām steidzies.

— Vai tad vēl kaut kas ir? — Pūks dzīvi apvaicājās.

Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās: — Nekā vairs nav.

— Es jau tā domāju. — Pūks pamāja. — Visu labu! Man jāiet. Viņš sāka rāpties laukā no alas. Viņš kārpījās ar priekšķepām un atspērās ar pakaļķepām, līdz izdabūja ārā degunu, tad ausis... tad priekšķepas... tad plecus... un tad...

— Glābiet! —noelšas Pūks. — Es labāk rāpšos atpakaļ.

— Sasodīts! — viņš sacīja. — Vajadzēja tomēr uz priekšu.

— Es vairs nevaru nekā... Ne turp, ne atpakaļ. Palīgā!

Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnāca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.