— Ei, vai tu esi iesprūdis? — Trusītis jautāja

— Nē! — Pūks bezrūpīgi teica. — Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.

— Dod labāk ķepu!

Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...

— Vai! — iebrēcās Pūks. — Man sāp!

— Skaidrs, — Trusītis teica. — Tu esi iesprūdis.

— Tikai tāpēc, — Pūks dusmīgi sacīja, — ka dažiem ir pārāk šauras durvis.

— Nē, tāpēc ka daži pārāk daudz ēd, — Trusītis atcirta. — Es, protams, nekā neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ēd. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, — Trusītis piebilda, — jāiet pēc Kristofera Robina.

Kristofers Robins dzīvoja otrā meža malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Pūka, viņš tik mīļā balsī teica: — Vecais, dumjais lāci! — ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.

— Es te guļu un domāju, — Pūks nošņaukājās, — ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas būtu nepatīkami.

— Man arī, — teica Trusītis.

— Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm? — brīnījās Kristofers Robins. — Protams, ka varēs.

— Jauki! — Trusītis priecājās.

— Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ. Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņš, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā mājā, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās un citi atkal...

— Tu gribi teikt, ka es nekad netikšu laukā? — Pūks jautāja.

— Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu žēl grūst šo pusi atpakaļ, — teica Trusītis.

Kristofers Robins piekrītoši pamāja.

— Te atliek tikai viens, — viņš sacīja, — gaidīt, kamēr tu kļūsti atkal tievāks.

— Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks? — Pūks bažīgi apvaicājās.