Sivēns sacīja, ka nu viņam tā lieta ir skaidra un ka, pēc viņa domām, tādas Lamatas ir patiešām viltīgas.

Pūks bija ļoti lepns, dzirdēdams Sivēna uzslavu, un viņam sāka likties, ka Milzu Lempis ir jau gandrīz vai noķerts. Viņiem vēl vajadzēja izlemt tikai vienu: kur rakt Ļoti Dziļo Bedri?

Sivēns teica, ka vislabākā vieta būtu tur, kur tieši pirms iekrišanas stāvētu Milzu Lempis, tikai apmēram kādu metru nostāk.

— Bet tad jau viņš redzēs, ka mēs rokam, — iebilda Pūks.

— Ja viņš skatīsies gaisā, tad neredzēs vis.

— Bet, ja Milzu Lempis nejauši paskatīsies lejā, — Pūks teica, — viņam radīsies aizdomas. — Viņš ilgi domāja un beidzot skumji sacīja: — Tas nebūs tik viegli, kā man likās. Droši vien tāpēc Milzu Lempjus reti var noķert.

— Droši vien, — Sivēns piekrita.

Abi nopūtās un cēlās augšā. Viņi palīdzēja viens otram izvilkt dzeloņus, kas bija iedūrusies, irbuleņu cerā sēžot, un apsēdās atkal, bet Pūks pie sevis prātoja: «Kaut jel es spētu ko izdomāt!» Viņš bija pārliecināts, ka ar Ļoti Gudru Prātu var noķert Milzu Lempi, vajag tikai zināt, kā to īsti dara.

— Pieņemsim, — viņš teica Sivēnam, — ka tu gribētu noķert mani. Kā tu rīkotos?

— Es? — prasīja Sivēns. — Es darītu tāpat. Vispirms es izraktu Lamatas un ieliktu Lamatās medus podu. Tad tu saostu medu un ietu to meklēt, un tad...

— Un tad es ietu to meklēt, — aizrautīgi turpināja Pūks, — bet es darītu to ļoti piesardzīgi, lai ar mani nekas nenotiek, un tad es paņemtu medus podu un aplaizītu maliņas, it kā pods būtu pavisam tukšs. Pēc tam es ietu projām un domātu par medu, bet drīz es nāktu atkal atpakaļ un sāktu laizīt no paša vidus un tad...

— Tas nav svarīgi, Pūk. Galvenais, ka tu būtu Lamatās un es tevi noķertu. Tagad mums, vispirmām kārtām, vajag domāt, kas garšo Milzu Lempjiem. Droši vien zīles, kā tev šķiet? Mēs salasītu labi daudz zīļu... Mosties jel, Pūk!