— Sivēn, es esmu apņēmies!

— Ko tu esi apņēmies, Pūk?

— Es apņēmos noķert Milzu Lempi.

To pateicis, Pūks vairākas reizes nopietni pamāja ar galvu un gaidīja, ka Sivēns iekliegsies: «Kā?» — vai: «Ko tu runā, Pūk?!» —vai kaut ko citu tikpat uzmundrinošu, bet Sivēns klusēja. Tas bija tāpēc, ka Sivēnam gribējās, kaut viņam pirmajam būtu ienācis prātā noķert Milzu Lempi.

— Es to izdarīšu, — veltīgi izgaidījies, turpināja Pūks, — ar Lamatām. Tām jābūt Ļoti Viltīgām Lamatām, tāpēc tev vajadzēs nākt man palīgā, Sivēn.

— Protams, Pūk, — Sivēns teica un jutās atkal laimīgs, — es palīdzēšu. — Tad viņš apvaicājās: — Kā mēs to izdarīsim? — Un Pūks sacīja: — Patiešām, kā? — Tad viņi abi apsēdās un sāka domāt.

Pūkam pirmā doma bija izrakt Ļoti Dziļu Bedri, un tad Milzu Lempis nāks un iekritīs Bedrē, un...

— Kāpēc? — Sivēns jautāja.

— Kas par kāpēc? — Pūks atjautāja.

— Kāpēc lai viņš iekristu?

Pūks paberzēja degunu ar ķepu un teica, ka Milzu Lempis varētu nākt, dungodams kādu dziesmiņu un skatīdamies gaisā, vai tikai netaisās uz lietu, un ka tā viņš nemaz nepamanīs Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūs iekritis iekšā, un tad jau būs par vēlu.

Sivēns sacīja, ka tādas Lamatas esot gan ļoti labas, bet ja nu lietus jau līs?

Pūks bēdīgi paberzēja degunu un atzinās, ka par to viņš neesot padomājis. Bet tad viņš kļuva atkal priecīgs un teica — ja lietus jau līšot, Milzu Lempis varēšot skatīties gaisā, vai nesāk skaidroties, un nepamanīšot Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūšot tur iekritis... Un tad jau, kā zināms, ir par vēlu.